Latvijas mežu raksturojums 1. daļa
Kas ir mežs?
Mežs ir ekosistēma, kurā galvenais organiskās masas ražotājs ir koki. Mežs ir sarežģīta sistēma – tajā ietilpst gan dažāda vecuma koki, gan pameža un zemsegas augi un meža dzīvnieki, gan augsne ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm, un citām sīkbūtnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs.
Meži – pamata ekosistēmu tips Latvijā
Latvija atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka meži šeit ir dabiski izveidojušies un ka citi sauszemes biotopi attīstoties kļūst par mežu. Pie mums ir sastopamas arī pļavas, tīrumi, purvi, kāpas. Taču pļavas un tīrumi, ja tos pārstāj apsaimniekot, ar laiku aizaug ar mežu. Arī purvi ar laiku kļūst par mežu, tāpat kāpas un citas sauszemes ekosistēmas.
Mežam ir raksturīga pašatjaunošanās, aizņemot tās platības, ko ilgāku laiku neskar cilvēka darbība. Sacensībā ar citām augu sabiedrībām mežs ir noslēguma stadija. Citus sauszemes biotopus, piemēram, pļavas un tīrumus, cilvēks ir mežam atkarojis, un pēc pamešanas tie atkal aizaug ar mežu.
Ir uz pasaules arī vietas, kur plaši klajumi ir dabiski un pastāv bez cilvēka uzturēšanas – piemēram, stepes, prērijas un pampas. Tajās lieli koki neaug tādēļ, ka vismaz kādā no gadalaikiem klimats ir pārāk sauss un nokrišņu ir pārāk maz koku augšanai. Mitruma šeit pietiek tikai lakstaugiem. Latvijā kokiem mitruma pietiek; mūsu klimatā nokrišņi ir pat vairāk nekā tie spēj iztvaikot. Klajas vietas pie mums ilgstoši pastāv tikai tad, ja cilvēks tās uztur. Ja tīrumu vai kādu citu vietu pamet, tur pēc kāda laika atkal iesējas jaunie koki un veidojas jauns mežs.
Skuju koku vai lapu koku?
Visas pasaules sauszemes ekosistēmas iedala pamata ekosistēmu tipos jeb biomos. Tie ir, piemēram, tuksnesis, tundra, tropu lietus mežs, stepe un savanna. Viduseiropā un Ziemeļeiropā pamata ekosistēmu tipi ir mērenās joslas platlapju meži, ziemeļu skujkoku meži un tundra. Lielākā daļa Baltijas ziemeļu daļas un Skandināvijas mežu ietilpst mērenās joslas skujkoku mežu (taigas) zonā.
Kurā no šīm joslām atrodas Latvija? Dažādās grāmatās un kartēs atradīsiet dažādas atbildes. Vieni apgalvo, ka atrodamies platlapju mežu joslā, otri – ka skujkoku mežu joslā. Turklāt paši zināt, ka pie mums sastopami gan skuju koku, gan platlapu lapu koku meži.
Latvija atrodas ziemeļu skujkoku mežu un mērenās joslas platlapju mežu saskares joslā, tādēļ mūsu mežos sastopamas abiem šiem mežiem raksturīgās sugas. Nav iespējams novilkt precīzi līniju dabā un pateikt – no šīs vietas uz ziemeļiem ir tikai ziemeļu skujkoku meži, uz dienvidiem – platlapju meži. Šī pāreja ir pakāpeniska – ainavā mijas abu tipu mežu audzes.
Ziemeļu skujkoku mežus sauc arī par boreālajiem mežiem, kas nozīmē „ziemeļu”. Vēl viens apzīmējums šiem mežiem ir „taiga”. Ar taigu tad tiek saprasti ne tikai Sibīrijas meži, bet visi ziemeļu skujkoku meži, ieskaitot Skandināvijā un Ziemeļamerikā augošos. Boreālajiem mežiem raksturīgas sugas ir brūklene, mellene, zilene, parastā vistene, Eiropas septiņstarīte, gada staipeknis, Šrēbera rūsaine un citi.
Mērenās joslas platlapju mežus sauc arī par nemorālajiem mežiem. Šiem mežiem raksturīgas sugas ir daudzgadīgā kaņepene, smaržīgais miešķis, dzeltenā zeltnātrīte, podagras gārsa, bet koku stāvā dominē parastis ozols, parastā kļava, parastā liepa un parastais osis.
Pie kura ekosistēmu tipa tad pieskaitīt mūsu mežus? No vienas puses – skuju koku mežu pie mums ir daudz vairāk nekā lapu koku mežu. No otras puses – liela daļa šo skuju koku mežu ir cilvēka stādīta un dabiski varbūt lielu daļu no to zemēm aizņemtu platlapju meži. Jāatceras arī, ka pie mums platlapju meži aug auglīgākajās zemēs un skuju koki – neauglīgākajās. Auglīgākās zemes lielākoties tiek izmantotas lauksaimniecībai, un tādējādi platlapju mežu daudzums ir mākslīgi samazināts.
Pašlaik eksperti uzskata, ka Latvijas apstākļi tomēr vairāk atbilst mērenās joslas platlapju mežiem, mazāk – ziemeļu skujkoku mežiem. Mūsu meži gan „izskatās” pēc ziemeļu skujkoku mežiem, bet tas ir tādēļ, ka pagājušajā gadsimtā Latvijā stādīja galvenokārt skuju koku mežus, arī vietās, kur skujkoki nemaz nebija augšanas apstākļiem atbilstoši.
Mežu vecuma struktūra
Lai novērtētu mežaudžu vecumu, mežsaimnieki koku vecumu sadala vecuma klasēs. Vecuma klašu intervāls ir atkarīgs no koku sugas. Skuju kokiem un cietajiem lapu kokiem (ozolam, osim, kļavai, gobai un vīksnai) par vienu vecuma klasi pieņemts 20 gadu intervāls. Mīkstajiem lapu kokiem (bērzam, apsei, melnalksnim) tas ir 10 gadi, baltalksnim – 5 gadi. Tas nozīmē, ka 30 gadu veca priežu audze atbilst II vecuma klasei, tikpat veca apšu audze – III vecuma klasei, bet baltalkšņu audze – VI vecuma klasei.
Tālāk var noskaidrot, cik lielu platību aizņem katras vecuma klases koki, un to vēl novērtēt katrai koku sugai atsevišķi. Līdzīgi var novērtēt meža tipu platības un vecumus. Šādus datus sauc par meža vecuma struktūru.
Kādai ir jābūt mežu vecuma struktūrai? Tai jābūt viendabīgai – jaunajiem mežiem jābūt apmēram tik pat daudz kā vidēja vecuma un pieaugušiem mežiem. Tāpat arī katrai koku sugai jābūt līdzīgi pārstāvētai visās vecuma klasēs, un tāpat visās vecuma klasēs līdzīgi jābūt pārstāvētiem mežu augšanas apstākļu tipiem.
Mežu platība Latvijā kopš 1920. gada ir gandrīz divkāršojusies. Taču tās vecuma struktūra pašlaik ir neviendabīga. „Ulmaņa laikos” daudz tika stādīti priežu meži, un „padomju laikos” daudz stādīja egļu mežus. Pirms 30 – 40 gadiem Latvijas mežsaimniecībā bija „egļu stādīšanas bums” – egles tika stādītas arī priedēm piemērotajās platībās. Tādēļ pašlaik mums ir ļoti daudz 50 – 90 gadu vecu priežu audžu un 30 – 50 gadu vecu egļu audžu.
Priedei un ozolam pašlaik jaunaudžu platība ir mazāka par 10 % no to kopējās platības. Tas nozīmē, ka pēc 50 – 80 gadiem, kad tagadējās jaunaudzes būs pieaugušas, mums būs ļoti maz pieaugušu priežu mežu, bet daudz egļu mežu.
Ja mēs vienā gadā nocirstu visus mežus, tad Latvijas iedzīvotāju labklājība ievērojami uzlabotos, bet tikai uz īsu laiku. Taču, ja mēs katru gadu nocirstu tikai tādu koksnes daudzumu, cik katru gadu mežos izaug klāt, tad mežu pietiktu arī nākamajām paaudzēm.
Tomēr nenoplicinošai mežu ciršanai nepietiek tikai ar izaugušās un nocērtamās koksnes daudzuma salīdzinājumu. Viens no ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nosacījumiem ir viendabīga mežu vecuma struktūra. Tas nozīmē – vecu mežu ir tikpat daudz kā jaunu mežu un vidēji vecu mežu, un vienmērīga vecums struktūra ir visām koku sugām un mežu augšanas apstākļu tipiem. Piemēram, ja Latvijā pēdējo 10 gadu laikā nestāda pietiekami daudz egļu mežus, tad varam būt droši, ka pēc 80 gadiem mums nebūs pietiekami daudz egļu mežu, ko cirst.
Viendabīgu vecuma struktūru Latvijas mežos varētu panākt tikai pēc vairākām koku audzes paaudzēm – pēc vairāk nekā simts gadiem. Vienlaicīgi ir jānodrošina, lai Latvijā ik gadus izcirstu mazāk par ikgadējo koksnes pieaugumu. Pašlaik ikgadējais koksnes pieaugums Latvijā ir apmēram 16 miljoni kubikmetru koksnes gadā, un tikai 8 miljoni kubikmetru ir paredzēti izciršanai.
Meža atjaunošana
Meža atjaunošana notiek vai nu mākslīgi, tos stādot un sējot, vai arī izcirstajām teritorijām ļauj atjaunoties dabiski. Pēc Otrā Pasaules kara meža kultūras ir ierīkotas 21 % no kopējās meža zemes. 9& % no visām atjaunotajām platībām ir apmežotas ar skujkokiem – ar egli (51 %) un priedēm (45 %). Tātad gandrīz puse no Latvijas pašreizējo egļu mežu platības un piektā daļa priežu mežu ir mākslīgi atjaunoti.
Pēdējos gados aizvien lielākas platības tiek atstātas dabiskajai apmežošanai. Tajās iesējas galvenokārt egles, bērzi, apses un baltalkšņi, mazāk priedes.
Meža stāvojums
Ja dažādu augu augstumu attēlotu zīmējumā, tie veidotu vairākas atsevišķas zonas vai slāņus. Augstāko koku vainagi visi kopā veido mežaudzes vainagu klāju. Tas ir augšējais līmenis. Tas saņem pilnu saules gaismu un zemākie meža stāvi nepasargā to no vēja un lietus. Vainagu klājs var būt slēgts – kad koku vainagi saskaras un tam cauri neizkļūst tieša gaisma, un atvērts vainags, kad daža gaismas var izkļūt pa spraugām starp kokiem.
Visu meža ekosistēmu var iedalīt divās galvenajās daļās – mežaudzē un meža zemsegā. Abas šīs daļas tālāk iedala sīkāk atsevišķos stāvos. Meža kokus un krūmus iedala kokaudzē, pamežā jeb krūmu stāvā un paaugā.
Kokaudzes bieži veido divus stāvus. Pirmo stāvu veido audzes augstākie koki; to augstums ir lielāks par 75 % no audzes vidējā augstuma. Pie otrā stāva pieder tie koki, kuru augstums ir robežās no 50 % līdz 75 % no audzes vidējā augstuma.
Tos kokus, kas nesasniedz 50 % no audzes vidējā augstuma, pieskaita pamežam vai paaugai. Pie paaugas pieder tie koki, kas vēl nepieder pie pirmā vai otrā stāva, bet ar laiku to sasniegs un veidos mežaudzes vainagu. Piemēram, jaunās priedītes un eglītes nevar saukt par pamežu, tā ir paauga. Pameža aug tādi koki un krūmi, kas nekad nekļūs par kokaudzes kokiem – lazdas, pīlādži, krūkļi un citi.